Darbības rezultāti un to rezultatīvie rādītāji
| Darbības rezultāts | Rezultatīvais rādītājs | Atsauces līmenis | 2014. | 2017. | |
| Rādītājs | Gads | ||||
| Īstenots sabiedrības veselības monitorings | Sagatavoto monitoringa ziņojumu skaits | 2009. | |||
| Īstenoti riska grupu izglītošanai veltīti pasākumi | Pieaug rūpes par savu veselību: 1.pēdējā gada laikā mērījuši asinsspiedienu (%) (avots: FINBALT) | 66,9 | 2010. | ||
| t.sk.vīrieši | 61,6 | 2010. | |||
| t.sk. sievietes | 71,9 | 2010. | |||
| 2.Pēdējā gada laikā noteikts holesterīna līmenis asinīs (avots: FINBALT) | 30,2 | 2010. | |||
| t.sk.vīrieši | 25,5 | 2010. | |||
| t.sk. sievietes | 34,7 | 2010. | |||
| 3. Pēdējā gada laikā noteikts cukura līmenis asinīs (avots: FINBALT) | 32,8 | 2010. | |||
| t.sk.vīrieši | 28,1 | 2010. | |||
| t.sk. sievietes | 37,2 | 2010. | |||
| Izstrādātas vadlīnijas par veselības veicināšanas pasākumiem pašvaldībās un nosūtītas visām pašvaldībām | 1.Izstrādātas vadlīnijas | - | - | X | |
| 2. Vadlīniju realizācijā iesaistīto pašvaldību īpatsvars (%) | - | - | |||
| Papildināts tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums | Novērtēta katra pieņemtā nozares lēmuma ietekme uz veselību (%) | - | - |
3.2.Neinfekcijas slimības un to riska faktori
3.2.1.Sirds un asinsrites sistēmas slimības
Sirds un asinsrites sistēmas slimības ir nozīmīgākā sabiedrības veselības problēma Latvijā un viena no nozīmīgākajām visā pasaulē. To apliecina arī augstie mirstības, saslimstības un hospitalizācijas rādītāji. Lai gan mirušo skaits no asinsrites sistēmas slimībām 2009. gadā ir bijis mazāks, tas joprojām ir visizplatītākais nāves cēlonis (53,7% no visiem mirušajiem)[35]. Mirstības rādītāji asinsrites sistēmas slimību dēļ Latvijas iedzīvotājiem ir divas reizes augstāki nekā vidējie ES rādītāji: 2008.gadā kopējais standartizētais mirstības rādītājs Latvijā asinsrites slimībām uz 100 000 iedzīvotājiem bija 505,9, Lietuvā 520,12, Somijā – 223,97, Austrijā – 212,65, savukārt vidēji ES valstīs – 240,44[36]. Kopējā mirstība no asinsrites sistēmas slimībām sievietēm ir augstāka (732,8 uz 100000 iedzīvotāju) nekā vīriešiem (690 uz 100000 iedzīvotāju). Savukārt vecuma grupā no 0-64 gadiem vīriešiem mirstība (243,0 uz 100000 iedzīvotāju) no asinsrites sistēmas slimībām ir trīs reizes augstāka nekā sievietēm (77,6 uz 100000 iedzīvotāju).[37] Neskatoties uz to, ka kopš 2001.gada kopējais standartizētais mirstības rādītājs no asinsrites slimībām Latvijā katru gadu ir nedaudz samazinājies (2001.gadā – 606,82 uz 100 000 iedzīvotājiem), asinsrites sistēmas slimības joprojām ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma Latvijā.
Pirmreizēji reģistrēto sirds un asinsvadu slimību skaits gadu no gada palielinās un kopumā Latvijā saslimstība ar tām ir ļoti augsta. 2009. gadā no visām sirds un asinsrites sistēmas slimībām vadošo vietu ieņēma hipertensīvās slimības – 38,2%, cerebrovaskulārās slimības – 15,1 %, stenokardija – 10,9 % un hroniskas sirds išēmiskās slimības – 8,6%[38].
Latvijas iedzīvotāju sirds veselību būtiski ietekmē augstā sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izplatība populācijā. Pēc Latvijas iedzīvotāju sirds un asinsvadu slimību riska faktoru šķērsgriezuma pētījuma datiem[39] paaugstināts arteriālais asinsspiediens virs 140/90 mmHg novērojams vidēji 45% iedzīvotāju, sasniedzot 60 – 70% biežumu vecuma grupā pēc 55 gadiem. Augsta ir kopējā holesterīna (virs 5.0 mmol/l) izplatība – no 40-50% 25 – 34 gadu vecumā līdz 75-85% vecuma grupā virs 55 gadiem. Ap 34% iedzīvotājiem ir paaugstināta tukšās dūšas glikēmija virs 5,66 mmol/l, bet 5,4% sasniedz cukura diabēta diagnostisko kritēriju 7.0 mmol/l. Novērota arī bieža aptaukošanās izplatība – vairāk nekā 30% iedzīvotāju ķermeņa masas indekss pārsniedz 30 kg/m2. Šie dati liek pievērst uzmanību iedzīvotāju attieksmei pret savu veselību un prasmei sasaistīt riska faktoru esamību ar iespēju nākotnē saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām.
Latvijas iedzīvotāju rūpes par savas veselības saglabāšanu pakāpeniski pieaug, tomēr tās nav pietiekamas. 2008. gadā veiktajā pētījumā 73,5% aptaujas respondentu atzina, ka pēdējā gada laikā ir mērījuši asinsspiedienu, 28% – mērījuši holesterīna līmeni asinīs, 31,8% – mērījuši cukura līmeni asinīs. Iedzīvotāju profilaktiskā aktivitāte pieaug līdz ar vecumu, bez tam pētījumi rāda, ka sievietes šajā jomā ir aktīvākas. Katram trešajam (30,9%) iedzīvotājam, kas bija mērījis holesterīna līmeni asinīs, tas bija paaugstināts: vīriešiem vecuma grupā 55– 64 gadi 42,6%, bet sievietēm šajā vecuma grupā – pat 52,1%. Kā pozitīvs jāvērtē fakts, ka paaugstināta holesterīna līmeņa gadījumā lielākā daļa – 84,3% iedzīvotāju ir saņēmuši uztura rekomendācijas.[40]
Sirds un asinsvadu sekundārās profilakses stāvokļa starptautisks pētījums[41] parādīja, ka Latvijā koronārās slimības pacienti pēc miokarda infarkta vai sirds operācijas turpina smēķēt (21,6%), ir ar palielinātu ķermeņa svaru (80,9%), paaugstinātu asinsspiedienu (58,6%), paaugstinātu holesterīna līmeni (64,0%) un 23,8% pacientu ir cukura diabēts. Šie dati parāda, ka riska faktoru izplatība un novēršana nav tikai vispārējās populācijas problēma, bet attiecas arī uz slimajiem.
Nozīmīgs risināmais uzdevums Latvijā ir sabiedrības informētības uzlabošana, personisko iemaņu attīstības veicināšana un dzīvesveida un uzvedības maiņas veicināšana, lai ar vienkāršiem un efektīviem pasākumiem nodrošinātu labu sirds un asinsrites sistēmas stāvokli. Efektīvākā sirds un asinsvadu slimību profilakse ir smēķēšanas atmešana un regulāras fiziskas aktivitātes, kā arī tādas pārtikas izvēle, kas atbilst racionāla jeb fizioloģiska uztura principiem (palielinot augļu, dārzeņu patēriņu un samazinot sāls un piesātināto taukskābju patēriņu uzturā) un adekvāta ķermeņa svara uzturēšana.
Identificētās problēmas:
• Latvijā mirstība no sirds un asinsrites sistēmas slimībām ir augstāka un mirušo vidējais vecums ir mazāks nekā ES;
• Vīriešiem vecumā līdz 64 gadiem mirstība asinsrites sistēmas slimību dēļ ir augstāka nekā sievietēm;
• Augsta sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izplatība populācijā.
3.2.2.Onkoloģiskās slimības
Nāves cēloņu struktūrā ļaundabīgie audzēji jau ilgāku laiku ieņem otro vietu aiz sirds un asinsvadu slimībām. 2009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, mirstība pieaugusi – no 257,4 gadījumiem līdz 263,7 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem.[42] Kopējie saslimstības rādītāji Latvijā būtiski neatšķiras no ES vidējiem rādītājiem (izņemot plaušu vēzi), bet mirstības rādītāji ir augstāki. Vīriešu mirstība (304,7 uz 100000 iedzīvotāju) no ļaundabīgajiem audzējiem ir augstāka nekā sieviešu (228,6 uz 100000 iedzīvotāju). Pēc Latvijas onkoloģisko slimību slimnieku reģistra datiem 2009. gadā vēzis pirmo reizi mūžā tika diagnosticēts 10020 cilvēkiem, bet uzskaitē kopumā 2009. gada beigās bija pavisam 60 676 pacienti.
Latvijā ir liels primāri ielaisto vizuālo lokalizāciju (krūts, dzemdes kakla, mutes dobuma, taisnās zarnas) audzēju īpatsvars. 2008. gadā vēža vizuālās lokalizācijas III un IV stadijā atklātas 26,7%, bet 2009. gadā– 31,4% gadījumu. Augstā un nemainīgā primārā ielaistība savukārt nosaka salīdzinoši augstus pirmā gada letalitātes un zemus– 5 gadu dzīves ilguma rādītājus. Saslimstību raksturojošie statistiskie rādītāji Latvijā ir samērojami ar ES vidējiem rādītājiem, bet mirstība no šīs grupas slimībām joprojām ir salīdzinoši augstāka bez būtiskām pozitīvām pārmaiņām dinamikā.
Atbilstoši normatīvajiem aktiem[43] Latvijā ir ieviests organizēts vēža skrīnings krūts, dzemdes kakla un kolorektālajam vēzim, taču kolorektālā vēža skrīnings klasificējams kā oportūnistisks. Mērķa grupas aptvere krūts un dzemdes vēža skrīningam pārsniedz 95% (vēstules tiek izsūtītas šādai mērķa grupas daļai), taču atsaucība (piedalīšanās skrīningā) nav apmierinoša – tā ir būtiski zemāka par starptautiski pieņemtajiem minimuma rādītājiem. Viszemākais aptveres rādītājs ir kolorektālā vēža skrīningam. Individuāli uzaicinājumi piedalīties skrīningā tiek izsūtīti dzemdes kakla vēža un krūts vēža skrīninga mērķa grupai, taču netiek izsūtīti kolorektālā vēža skrīninga mērķa grupai (kas neatbilst organizēta skrīninga definīcijai). Arī iedzīvotāju informētība par nepieciešamību piedalīties skrīninga programmā un par šīs programmas potenciālajiem ieguvumiem ir neapmierinoša.
Lai samazinātu saslimšanas risku ar onkoloģiskajām slimībām, pagarinātu onkoloģisko slimnieku dzīvildzi un uzlabotu dzīves kvalitāti, ir izstrādāta Onkoloģisko slimību kontroles programma 2009.– 2015. gadam[44]. Programmā, pamatojoties uz Latvijas situāciju, pasaules pieredzi un PVO ieteikumiem, ir noteikti 5 rīcības virzieni: primārā profilakse, valsts organizētais vēža skrīnings, ārstēšana, paliatīvā aprūpe, nozares metodiskā vadība. Programmas mērķis ir sasniedzams, realizējot starpnozaru un multidisciplināru sadarbību.
Identificētās problēmas:
• Latvijā ir liels primāri ielaisto vizuālo lokalizāciju (krūts, dzemdes kakla, mutes dobuma, taisnās zarnas) audzēju īpatsvars, salīdzinoši augsta pirmā gada letalitāte un zemi 5 gadu dzīvildzes rādītāji.
• Latvijā ir ieviests organizēts vēža skrīnings krūts, dzemdes kakla un kolorektālālajam vēzim, taču līdzšinējā mērķa grupas līdzdalība nav pietiekoša.
3.2.3.Diabēts
Latvijā un visā Eiropā gadu no gada pieaug diabēta pacientu skaits. Diabēta izplatība Latvijā pieaugusi no 1,5% 2000.gadā līdz 2,09% 2005.gadā un līdz 3,0 % 2009.gadā [45]. Īpaši straujš diabēta slimnieku pieaugums vērojams pēdējos gados: 2008. gadā Latvijā uzskaitē ar diabētu bija 63409 pacienti (jeb 2804,1 pacientu uz 100 000 iedzīvotāju), bet 2009.gadā jau 67348 pacienti (jeb 2995,4 pacienti uz 100 000 iedzīvotāju).[46]
Lielākā daļa (93,5%) 2009. gadā bija2. tipa cukura diabēta pacienti, 1. tipa cukura diabēts - 5,6%, bet cita tipa precizēts cukura diabēts – 0,9% no reģistrētajiem diabēta pacientiem. Tā kā ar 2. tipa cukura diabētu galvenokārt slimo gados vecāki cilvēki, tad lielākais diabēta pacientu īpatsvars 2008. gadā – 68,4% un 2009.gadā – 70,8% bija vecuma grupā virs 60 gadiem[47]. 2. tipa diabēta rašanās lielā mērā ir saistīta ar neveselīgu dzīvesveidu un liekā svara problēmām.
Ekonomiski izdevīgi ir ieguldīt līdzekļus cukura diabēta riska faktoru novēršanā, profilakses pasākumos, slimības savlaicīgā atklāšanā un ārstēšanā pirms slimība komplicējusies. Ļoti nozīmīgi cukura diabēta gadījumā ir profilakses pasākumi – atbilstošs uzturs, paaugstināta fiziskā aktivitāte, kā arī nelietot atkarību izraisošas vielas, tai skaitā alkoholiskos dzērienus, un nesmēķēt.
Diabēta izplatības samazināšanu kavē pēctecīgi īstenotas, vienotas un konsekventas pieejas trūkums diabēta profilaksei, agrīnai diagnostikai un ārstēšanas nodrošināšanai.
Identificētās problēmas:
• Latvijā gadu no gada pieaug diabēta pacientu skaits, kas saistīts ar pieaugošām liekā svara un aptaukošanās problēmām populācijā.
• Palielinoties diabēta pacientu skaitam, zāļu iegādes kompensācijas nodrošināšanai pieaug slogs uz veselības budžetu.
• Trūkst vienota un pēctecīgi īstenota politika diabēta izplatības samazināšanai Latvijā.
3.2.4.Garīgā (psihiskā) veselība
Laba sabiedrības garīgā jeb psihiskā veselība ir būtisks nosacījums stabilas, drošas, labklājīgas sabiedrības veidošanai. Svarīgākie sabiedrības garīgās veselības uzlabošanas aspekti ir psihisko slimību un pašnāvību profilakse, psihiskās veselības un labklājības uzlabošana, somatiskās veselības uzlabošana, cilvēku resursu un potenču pilnvērtīga realizācija, aizspriedumu un diskriminācijas mazināšana, speciālistu pieejamība, starpsektoru sadarbība, resursu piesaiste u.c.[48]
2009.gadā Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra uzskaitē esošajiem pacientiem biežāk sastopamie psihiskie un uzvedības traucējumi ir šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un murgi (27,5%), garīgā atpalicība (24,1%), organiski psihiski traucējumi, ieskaitot simptomātiskos (23,2%).[49] Analizējot pacientus, kas reģistrēti pirmo reizi, redzams, ka sadalījumā pēc traucējumu atklāšanas veida, tikai 14,8 % no visiem reģistrētajiem pacientiem diagnozi bija konstatējis ģimenes ārsts. Biežāk traucējumus konstatējuši paši pacienti un vērsušies pie psihiatra (18,2 %) vai traucējumus pamanījuši radinieki, draugi (24,7 %), kā arī tos konstatējis psihiatrs (16,1 %). 8,4 % diagnoze konstatēta psihoneiroloģiskā ārstniecības iestādē[50].
Latvijā pasliktinājušies rādītāji, kas atspoguļo populācijas garīgo veselību. Kopumā 77,2% (attiecīgi 72,5% vīriešu un 80,5% sieviešu) atzīmē, ka pēdējā mēneša laikā ir izjutuši sasprindzinājumu, stresu un nomāktību. Stresa un nomāktības izjūtas biežāk ir abiem dzimumiem darba spējīgā vecumā no 25 līdz 54 gadiem. Vidēji 45,8% no visiem, jeb 42,2% vīriešu un 48,4% sieviešu norāda, ka pēdējā gada laikā ir bijušas depresijas epizodes[51]. Pēdējā gada laikā aizkaitināmību vai sliktu garastāvokli vairāk kā reizi nedēļā ir izjutuši 50,8% zēnu un 64,2% meiteņu[52]. Satraucoši, ka 27% 15–16 gadu vecu skolēnu atzīst, ka ir domājuši par pašnāvību, bet 12% – ka mēģinājuši to izdarīt[53].
Latvija ir viena no valstīm ar visaugstāko pašnāvību līmeni Eiropā. 2009. gadā pašnāvības veica 416 cilvēki jeb 22,9 uz 100 000 iedzīvotājiem. Visbiežāk pašnāvību dēļ mirst vīrieši 45– 59 gadu vecumā[54];[55]. Pašnāvības (vecuma grupā 15-64 gadi) ieņem piekto vietu starp visiem mirstības cēloņiem. Vīrieрiem mirstība no paрnāvībām (40,9 uz 100000 iedzоvotвju) ir līdz иetrвm reizēm augstāka nekā sievietēm (8,2 uz 100000 iedzīvotāju).[56] Pēdējo 15 gadu laikā novērotā pašnāvību skaita konsekventā samazināšanās 2008.– 2009. gadā ir apstājusies, iespējams, ekonomiskās krīzes ietekmē.
Latvijā ir notikušas atsevišķas īslaicīgas kampaņas un aktivitātes, kas vērstas uz aizspriedumu mazināšanu pret personām ar psihiskās veselības problēmām, pašnāvību skaita mazināšanu, atbalstu cilvēkiem krīzes situācijās[57].
Ar mērķi nodrošināt iedzīvotājiem kvalitatīvu un viņu vajadzībām atbilstošu garīgās veselības aprūpi, 2008.gadā tika apstiprinātas pamatnostādnes "Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2009.–2014.gadā"[58]. Konsekventas un pēctecīgi plānotas politikas īstenošanai nepieciešams izstrādāt pamatnostādņu īstenošanas plānu.
Identificētās problēmas:
• Sabiedrībā valda aizspriedumi pret cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, kas kavē šo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā. Iedzīvotāji laicīgi nevēršas pēc palīdzības primārajā aprūpē. Garīgās veselības problēmas galvenokārt tiek diagnosticētas stacionārā līmenī.
• Pieaug iedzīvotāju skaits, kuri izjutuši stresu, nomāktību un depresiju.
• Latvija ir viena no valstīm ar visaugstāko pašnāvību līmeni Eiropā. Mirstība no pašnāvībām ieņem piekto vietu mirstības cēloņu struktūrā.
3.2.5. Dzīvesveids un riskanta uzvedība
Veselīgam dzīvesveidam ir būtiska loma veselības saglabāšanā un uzlabošanā. Kā jau iepriekš minēts, nozīmīgākā sabiedrības veselības problēma Latvijā ir sirds un asinsrites sistēmas slimības. Galvenie riska uzvedības faktori, kas veicina asinsrites sistēmas slimību attīstību, ir neveselīgs uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte un smēķēšana. 80% gadījumu asinsrites sistēmas slimības ir saistītas ar šo riska faktoru esamību. Veselīga dzīvesveida pazīmes ir pietiekama fiziskā aktivitāte, racionāls jeb fizioloģisks uzturs un kaitīgu ieradumu (smēķēšanas, alkoholisko dzērienu lietošanas) neesamība.
3.2.5.1. Uztura paradumi
Veselības rādītāju uzlabošanā un nodrošināšanā noteicoša loma ir uzturam. Sabalansēts un pilnvērtīgs uzturs ir nepieciešams, lai nodrošinātu organisma augšanu un attīstību, veicinātu augstas darbaspējas un labu pašsajūtu. Taču tikai 49% Latvijas iedzīvotāju ikdienas uzturā lietoto pārtiku uzskata par kopumā veselīgu, savukārt 39% atzīst, ka viņu ikdienas uzturs nav veselīgs[59]. Vīriešiem kopumā ir sliktāki uztura paradumi, piemēram, zems ikdienas dārzeņu patēriņš, zems pilngraudu un kliju maizes patēriņa īpatsvars[60]. Pзc PVO ieteikumiem dienā nepieciešams apēst vismaz 400 g dārzeņu un augļu[61], taču tikai 29,2% iedzīvotāju svaigus dārzeņus uzturā lieto katru dienu. Arī augļus un ogas katru dienu uzturā lieto tikai 21,8% iedzīvotāju. Sāli ēdienam nepievieno tikai 21,4% vīriešu un 34,4% sieviešu, savukārt sāli vienmēr pirms pagaršošanas ēdienam pievieno gandrīz katrs desmitais vīrietis (8,2%), sievietes retāk – 4%.[62] Latvijas iedzоvotвju vidзjais ar ikdienas uzturu uzтemtais vвrвmвs sвls patзriтр ir 7,1 g/dienв, kas pвrsniedz ieteicamo daudzumu 5 g/dienв[63]. Pвrmзrоga sвls lietoрana uzturв ir пoti nozоmоgs sirds un asinsvadu slimоbu riska faktors, jo palielina hipertensijas risku.
Neskatoties uz to, ka piens ir vзrtоgs kalcija avots organismam, gandrоz puse Latvijas iedzоvotвju (45,3%) ikdienas uzturв nelieto pienu. Tikpat atturоgi Latvijas iedzоvotвji uzturв lieto skвbpiena produktus.[64] Uztura paradumus vairвk maina iedzоvotвji ar augstвku izglоtоbas lоmeni un pilsзtnieki, kв arо sievietes[65].
Tā kā skolēniem pusaudžu vecumā fizioloģiski palielinās vajadzība pēc uzturvielām, svarīga ir lietoto pārtikas produktu uzturvērtība un sabalansētība. Liela nozīme ir skolēnu un to vecāku izglītošanai veselīga uztura jautājumos, veicinot veselīga uztura izvēli skolēnu vidū. Kā liecina pētījums, kopumā veselīgāka izvēle uztura paradumos ir meitenēm: meitenes mazāk nekā zēni uzturā lieto čipsus, gāzētus saldinātus dzērienus. 39,8% skolēnu saldumus ēd vismaz reizi dienā. Augļus un dārzeņus uzturā ik dienas lieto tikai vidēji 23% skolēnu. Dārzeņus uzturā ikdienā lieto tikai apmēram trešā daļa meiteņu un piektā daļa zēnu[66]. Pusē Latvijas vispārizglītojošo skolu ir kafejnīca vai veikals, kur skolēni var nopirkt galvenokārt saldumus un kalorijām bagātus našķus. Visvairāk iespēju iegādāties saldumus un kalorijām bagātus našķus skolā ierīkotā kafejnīcā/veikalā vai pārtikas produktu un/vai dzērienu automātos ir Rīgas skolēniem un skolās ar krievu mācību valodu[67].
2006.gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi[68], kas paredz, ka izglītības iestādēs neizplata dzērienus, cukura konditorejas izstrādājumus un košļājamās gumijas, kuriem pievienotas konkrētas pārtikas piedevas – krāsvielas, saldinātāji, konservanti un citas vielas, kā arī pārtikas produktus, kas satur daudz sāls. Noteikumi tika izstrādāti ar mērķi ierobežot bērnu ikdienas uzturā nevajadzīgo pārtikas produktu (čipsu, sāļo riekstiņu, krāsaino konfekšu, saldinātu un krāsainu dzērienu) pieejamību izglītības iestādēs.
Lai nodrošinātu pilnvērtīgu uzturu 1.klases skolēniem, no 2007.gada 1.septembra skolēni saņem valsts apmaksātas brīvpusdienas. Brīvpusdienām ir noteikti arī kvalitātes kritēriji, piemēram, netiek pieļauta frī kartupeļu, cīsiņu, kečupa lietošana, bet ir jāiekļauj piens, svaigi dārzeņi, liesa gaļa[69]. 2010.gadā dotācija brīvpusdienu nodrošināšanai 1. klases izglītojamiem ir Ls 2 264 018 (Ls 0,80 uz vienu skolēnu). Lai nodrošinātu ar pilnvērtīgu uzturu visa vecuma skolēnus pamatskolās, nepieciešams ieviest brīvpusdienas arī 2.-9.klašu skolēniem.
Lai veicinātu veselīga uztura pieejamību izglītības iestādēs, 2007.gadā Veselības ministrija sagatavoja rokasgrāmatu „Sabalansētu ēdienkaršu sastādīšana 1. – 4.klašu skolēniem”, kas bija paredzēta izplatīšanai bez maksas izglītības iestāžu ēdināšanas blokiem. Rokasgrāmata satur praktiskas receptes, kā skolu pusdienas pagatavot ne vien garšīgi, bet arī veselīgi, lai skolēni ar pusdienām uzņemtu visas nepieciešamās uzturvielas.
Kopš 2004.gada Latvijā ir pieejama atbalsta programma noteiktu piena produktu piegādei izglītojamiem vispārējās izglītības iestādēs, jeb t.s. „Skolas piena” programma. Tā ir Eiropas Komisijas finansēta programma, un tās pamatmērķi ir saistīti ar veselīga uztura un piena patēriņa veicināšanu skolēnu vidū. 2010./2011.mācību gadā skolās tiek ieviesta programma skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem, kuras mērķis ir veicināt augļu un dārzeņu patēriņa pieaugumu skolēnu vidū. Dalībai programmā 2010./2011.mācību gadā ir pieteikti 78% no valstī reģistrētajiem 1.-6.klašu skolēniem.
Aptaukošanās bērnībā rada plašas un nopietnas veselības un sociālās sekas bērna turpmākajā dzīvē. Kā sekas nepareizai bērna ēdināšanai pirmskolas vecumā piektajai daļai pirmklasnieku (Rīgā pat ceturtajai daļai pirmklasnieku) ir lieka ķermeņa masa vai aptaukošanās, bez tam, tās īpatsvars zēniem 7– 8 gadu vecumā ir ievērojami lielāks nekā meitenēm. Vislielākais pirmklasnieku īpatsvars ar lieku ķermeņa masu ir Rīgā un lielajās pilsētās, kā arī skolās ar krievu mācību valodu (īpaši zēniem). Savukārt nepietiekama ķermeņa masa ir vienam no desmit Latvijas 1.klases skolēnu, biežāk mazpilsētās un laukos[70]. Vairāki citās valstīs veiktie pētījumi pierāda, ka bērnu gaumi, iepirkšanās paradumus un pārtikas patēriņu ietekmē pārtikas produktu reklāma. Pat 30 sekunžu ilgs reklāmas klips ievērojami ietekmē 2 gadus vecu bērnu pārtikas produktu izvēli.[71] Pēc Eurobarometer pētījuma datiem 17% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pārtikas produktu reklāma pilnībā ietekmē bērnu uztura paradumus un 53% norāda, ka reklāma uztura paradumus ietekmē lielā mērā.[72] Pētījumos ir pierādīts, ka televīzijas reklāma ir saistīta ar bērnu un jauniešu vecumā no 2 līdz 18 gadiem aptaukošanos.[73] Latvijā skolēni pie televizora pavada vidēji 4,78 stundas darba dienās un 5,48 stundas nedēļas nogalēs[74].
Latvijā kopš 2003.gada ir iespējams iegūt uztura speciālista izglītību Rīgas Stradiņa universitātē un kopš 2006.gada ir iespējams iegūt Veselības zinātņu maģistra grādu uzturzinātnē (starpaugstskolu akadēmiskās maģistra studiju programmas “Uzturzinātne” ietvaros). Uztura speciālists var piedalīties pacientu veselības veicināšanas, izglītošanas, ārstniecības un rehabilitācijas procesā slimnīcās, izglītības iestādēs, veselības centros, pārtikas produktu ražošanas un ēdināšanas uzņēmumos u.c. Tomēr līdz šim uztura speciālisti ir nepietiekoši iesaistīti šo pienākumu veikšanā.
Neveselīgi uztura paradumi – saldināto dzērienu un saldumu lietošana uzturā un nepietiekamas rūpes par mutes dobuma higiēnu negatīvi ietekmē mutes veselību. Zobu kariess joprojām Latvijā ir būtiska problēma, kas skar visu vecuma grupu iedzīvotājus. Zobu kariesa izplatību raksturo KPE indekss (kariozo, plombēto, izrauto zobu skaits). KPE indekss pastāvīgajiem zobiem 12 gadus veciem bērniem ir samazinājies no 5,8 1993. gadā līdz 3,01 2009. gadā, tomēr saskaņā ar PVO klasifikāciju tas tomēr ir augsts[75].
Pateicoties aktоvi veiktiem profilakses pasвkumiem, pзdзjo gadu laikв ievзrojami ir uzlabojies bзrnu un pusaudюu mutes veselоbas stвvoklis. Mutes veselоbas centru organizзts informвcijas un motivвcijas darbs aptver 74.6 % valsts iedzоvotвjus lauku rajonos un pilsзtвs, daпзji arо Rоgu. Mutes veselоbas centri regulвri nosaka bзrnu mutes stвvokli, nosaka zobu un mutes dobuma slimоbu izplatоbu un informз ar tвm bзrnu vecвkus. 2009. gadв zobu stвvoklis novзrtзts 15 959 bзrniem.
Pзdзjos 10 gados sabiedrоbas informзрanas un izglоtoрanas rezultвtв ir uzlabojusies mutes dobuma kopрanas kultыra. 2008.gadв bieювk nekв reizi dienв zobus tоrоja 32,8% vоrieрu un 57,0% sievieрu, bet zobus tоra retвk kв vienu reizi nedзпв –15% vоrieрu un 5,1% sievieрu[76].
Rыpes par zobu veselоbu, tai skaitв regulвrs zobвrsta apmeklзjums, ir indikatоvs lielums vispвrзjai pieauguрo iedzоvotвju attieksmei pret savu veselоbu. 2008. gadв ne reizi zobвrstu neapmeklзja 34,5% iedzоvotвju (43,6% vоrieрu un 28,1% sievieрu)[77]. Pacientu apmeklējuma uzlabošanās saistīta ar pasākumiem pacientu drošībā: medicīnas tehnoloģiju uzlabošanā, kā arī infekciju kontroles pasākumu nodrošināšanā. Diemžēl ekonomiskвs krоzes laikв iedzоvotвji ievзrojami ekonomз uz zobвrstniecоbas pakalpojumiem, kas noved pie zobвrstu apmeklзjuma samazinвjuma.
Identificētās problēmas:
• 39% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ikdienā lieto neveselīgu uzturu;
• Latvijas iedzīvotāji nepietiekoši uzturā lieto dārzeņus, augļus un ogas;
• Vīriešu uztura paradumi ir sliktāki nekā sievietēm;
• Latvijas iedzоvotвji uzturв pвrlieku daudz lieto sвli;
• Daudzās skolās joprojām kafejnīcā vai veikalā var nopirkt, galvenokārt, saldumus un kalorijām bagātus našķus;
• Uztura speciālistu iesaiste sabiedrības veselības veicināšanas darbā pašvaldībās ir nepietiekama;
• Latvijas iedzīvotājus raksturo nepietiekamas rūpes par mutes dobuma higiēnu.
3.2.5.2.Nepietiekamas fiziskās aktivitātes
Fiziskā aktivitāte ir būtisks veselību ietekmējošs faktors jebkurā vecumā. Par fizisku aktivitāti tiek uzskatīts enerģijas patēriņš 1000–1500 kcal nedēļā vai 250–350 kcal dienā, ko panāk ar tik intensīvām ķermeņa kustībām, kas izraisa papildus svīšanu. Ieteicamais sporta un fizisko aktivitāšu skaits ir 5 reizes nedēļā vai intensīvas kustības trīs reizes nedēļā. PVO iesaka pieaugušajiem fiziskajām aktivitātēm katru dienu veltīt vismaz 30 minūtes[78], tomēr tikai 10,5% Latvijas iedzīvotāju ievēro šo ieteikumu. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2008.gada aptaujas dati par Latvijas iedzīvotāju fizisko aktivitāti liecina, ka tā vairumam iedzīvotāju nav pietiekama – 2008. gadā ar fiziskām aktivitātēm vismaz pusstundu dienā divas līdz trīs reizes nedēļā un biežāk nodarbojās 35,2 % iedzīvotāju, turklāt sievietes ievērojami mazāk (30,4%) nekā vīrieši (41,6%)[79].
Saskaņā ar Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktās aptaujas[80] datiem gandrīz puse jeb 49% iedzīvotāju ir atbildējuši, ka vispār nenodarbojas ar fiziskām vai sportiskām aktivitātēm.
Saskaņā ar Eurobarometer aptaujas[81] datiem Latvijā ar fiziskām vai sportiskām aktivitātēm vispār nenodarbojas 44% iedzīvotāju, savukārt vidēji ES - 39%. Tāpat konstatēts, ka vismaz 1-2 reizes nedēļā Latvijā ar fiziskām vai sportiskām aktivitātēm nodarbojas tikai 28% iedzīvotāju, savukārt vidēji ES - 40%.
Arī brīvā laika pavadīšanas veidi galvenokārt ir mazaktīvi – lielākā daļa iedzīvotāju (48,9%) brīvajā laikā lasa un skatās televizoru. 34,6% iedzīvotāju brīvajā laikā brauc ar divriteni vai pastaigājas, bet tikai 16,5% brīvo laiku velta lēnam skrējienam vai kādām citām fiziskām aktivitātēm[82].
Nepietiekamas fiziskās aktivitātes ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas negatīvi ietekmē arī skolas vecuma bērnu veselību. Skolēnu īpatsvars, kuriem vispārējais fiziskās aktivitātes līmenis būtu uzskatāms par pietiekamu (vismaz 5 dienas nedēļā vismaz 60 min. dienā) ir 46,3%. Meiteņu īpatsvars, kurām ir pietiekoša fiziskā aktivitāte, ir vidēji par 14% mazāks nekā zēniem[83]. Nereti bērnu fiziskās aktivitātes ierobežo nepietiekamas iespējas izmantot skolas sporta zāli vai sporta laukumu, kā arī nepiemērota apdzīvotās vietas infrastruktūra.
Ar mērķi radīt apstākļus veselas, fiziski un garīgi attīstītas personības veidošanai, 2006.gadā tika apstiprināta Nacionālā sporta attīstības programma 2006.-2012.gadam[84]. Valsts budюetв, sвkot ar 2009.gadu programmв nav paredzзti pietiekami finanрu lоdzekпi tвs оstenoрanai, t.sk., lai pietiekamв lоmenо nodroрinвtu iedzоvotвju iesaistорanu veselоgu un aktоvu dzоvesveidu veicinoрвs aktivitвtзs. Programmā paredzētie uzdevumi vērsti gan uz bērnu un jauniešu iesaistīšanu sporta aktivitātēs, gan tautas sporta, gan augstu sasniegumu sporta attīstības veicināšanu. Lai vairāk akcentētu tieši tautas sporta veicināšanu, kā arī paredzētu pasākumus ar sportu saistītu traumu mazināšanai, nepieciešams aktualizēt Nacionālo sporta attīstības programmu.
Identificētās problēmas:
• Vairumam Latvijas iedzīvotāju nav pietiekama fiziskā aktivitāte;
• Nepietiekams ir veloceliņu, sporta zāļu, sporta laukumu skaits, kas ļautu iespējami lielam iedzīvotāju skaitam nodarboties ar sportu un fiziskām aktivitātēm;
• Iedzīvotājiem trūkst izpratnes par fizisko aktivitāšu lomu veselības saglabāšanā, kā arī trūkst prasmes, iemaņas un resursi fizisko aktivitāšu realizācijai.
Kaitīgie ieradumi
Katra indivīda un sabiedrības veselību kopumā būtiski ietekmē atkarību izraisošo vielu (tabakas, alkohola) lietošana.
Smēķēšana ir nozīmīgs vairāku hronisku slimību, tādu kā, onkoloģisko, asinsrites sistēmas, elpošanas sistēmas slimību un diabēta riska faktors. Smēķēšana ilgtermiņā ietekmē arī gremošanas un reproduktīvo sistēmu, un atstāj negatīvu ietekmi uz mutes un zobu veselību un plaušu funkcionālām spējām[85]. Pateicoties plašajiem normatīvajos aktos noteiktajiem smēķēšanas ierobežojumiem sabiedriskās vietās, ir novērojamas pozitīvas tendences smēķēšanas izplatībā Latvijā. Turklāt Latvija ir viena no dažām PVO Eiropas reģiona valstīm, kurā ar normatīvajiem aktiem ir noteikta brīdinājumu un krāsainu fotoattēlu izvietošana uz tabakas izstrādājumu iepakojuma un tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegums televīzijā, radio un sabiedriskās vietās. Šo īstenoto pasākumu rezultātā kopš 1998.gada novēro pakāpenisku gan vīriešu, gan sieviešu – ikdienas smēķētāju īpatsvara samazināšanos. Ikdienā smēķējošo vīriešu skaits procentuāli ir samazinājies no 51,3% 1998.gadā līdz 45,0% 2008.gadā, savukārt ikdienā smēķējošās sievietes – no 19,2% līdz 15,6%[86]. Vērojama nevienlīdzība ikdienas smзнзtвju оpatsvarв dzimuma un dzоvesvietas grupвs: novзro t.s. «рнзru efektu», kad vоrieрiem lielвkais ikdienas smзнзtвju оpatsvars ir mazpilsзtвs un lauku teritorijвs (50,5% un 53,7%), bet sievietзm lielвks ikdienas smзнзtвju оpatsvars ir Rоgв un Latvijas lielajвs pilsзtвs (22,6% un 21,2%).[87] Latvijā 35-45 gadīgu vīriešu mirstība no slimībām, kas saistītas ar smēķēšanu, ir augstākā Eiropas Savienībā[88].
Jāatzīmē, ka tabakas izstrādājumu lietošana ir aktuāla arī jauniešu vidū. Saskaņā ar pētījuma datiem, kopumā 43% skolēnu (46,8% zēnu un 38,8% meitenes) vecumā no 13 līdz 15 gadiem pašreiz lieto tabakas izstrādājumus. 18,2% šīs vecuma grupas skolēnu ir ikdienas smēķētāji. Salīdzinot ar 2002.gada pētījuma datiem, vairāk nekā par 5% pieaugusi smēķēšana zēnu un meiteņu vidū[89]. Normatīvais akts[90] nosaka, ka tabakas izstrādājumus ir aizliegts pārdot personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, kā arī to tirdzniecība ir aizliegta mācību iestādēs un, uzstādot cigarešu automātus, kas būtu viegli pieejami bērniem un pusaudžiem. Savukārt pētījuma dati liecina, ka lielākā daļa smēķējošo skolēnu (46,7%) cigaretes iegādājas veikalos un kioskos, un no tiem 56,2% atzīst, ka pēdējā mēneša laikā neviens nav atteicis viņiem tās pārdot viņu vecuma dēļ.[91]
Augsts ir tabakas dūmiem pakļauto īpatsvars mājās. 54,5% vīriešu un 44,5% sieviešu atzīmējušas, ka ģimenē kāds smēķē citu cilvēku klātbūtnē. Augstāks kā vidējais smēķēšanai pakļauto īpatsvars abiem dzimumiem ir vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem, tāpat lielāka ir pasīvās smēķēšanas ietekme mazāk izglītotajās grupās. 14,4% vīriešu un 3,9% sieviešu ir spiesti pavadīt ikdienu vairāk kā 5 stundas piesmēķētās darba telpās. Vairāk nekā puse (56,9%) skolēnu (13-15 gadus veci) dzīvo mājās, kur kāds smēķē viņu klātbūtnē, un 73,3% skolēnu uzturas vietās ārpus mājām, kur kāds smēķē viņu klātbūtnē.[92] Smēķēšanas aizliegumi sabiedriskās telpās situāciju uzlabo, taču normatīvajos aktos noteiktās prasības netiek pilnībā ievērotas. [93]
Latvijā aizvien populārāka kļūst citu tabakas produktu lietošana. Jaunākajā (15-24) vecuma grupā 61,9% vīriešu un 55,0% sieviešu pēdējā gada laikā bija smēķējuši ūdenspīpi. 28,2% vīriešu un 20,0% sieviešu šajā vecuma grupā atzīst, ka mēģinājuši šņaucamo tabaku, kaut gan šņaucamās un košļājamās tabakas tirdzniecība Latvijā ir aizliegta[94].
Smēķēšanas izplatības samazināšanā liela loma ir ārstniecības personām. Pat īsi un vienkārši ārstniecības personas sniegti padomi var nozīmīgi palielināt smēķēšanas atmešanas gadījumu skaitu. Tomēr, kā liecina pētījuma dati[95], nozīmīga daļa medicīnas studentu arī ir smēķētāji – no 19,6% zobārstniecības studentu, līdz pat 49,6% māszinības studējošo studentu.
Praksē tas nozīmē, ka tikai neliela daļa smēķētāju no ārsta saņem ieteikumu atmest smēķēšanu. 2008.gadā tikai 19,3% no ikdienas smēķētājiem saņēmuši ārsta ieteikumu atmest smēķēšanu (2006.gadā – 21,7%). Aktīvāki smēķēšanas atmešanas mudināšanā ir bijuši ģimenes locekļi 66,7% (2006. – 65,6%) un citi cilvēki 39,4% (2006. – 34,0%).[96]
Latvijв pirmo reizi septiтu gadu laikв vзrojams пoti izteikts alkohola patзriтa samazinвjums. 2009.gadв absolыtв alkohola patзriтр uz 1 iedzоvotвju samazinвjies par 3,8 litriem attiecоbв pret iepriekрзjo gadu, sasniedzot rвdоtвju 6,1 litri absolыtв alkohola uz 1 iedzоvotвju. Alkoholisko dzērienu patēriņa samazinājums skaidrojams ar sociālekonomisko krīzi valstī, augsto bezdarbu, darba algas un pirktspējas samazināšanos, iedzīvotāju aizplūšanas no valsts, tūrisma plūsmas apsīkums.[97] Pēc Eurobarometer pētījuma datiem 2009. gadв Latvijā ik dienas alkoholiskos dzērienus patērē salīdzinoрi mazs respondentu оpatsvars (2 %), tomēr 2–3 reizes mēnesī alkoholiskos dzērienus lieto 33 %. [98]
Kopзjв alkoholisko dzзrienu patзriтa struktыrв 41,9% veido alus (63,6 litri uz 1 iedzоvotвju), otrajв vietв ierindojas stiprie alkoholiskie dzзrieni (degvоns, degvоna un liнiera izstrвdвjumi, viskijs, rums, dюins) (35,7% jeb 5,9 litri uz 1 iedzоvotвju) un vоna, рampanieрa un dzirkstoрo vоnu patзriтр veido 11,6% jeb 5,1 litru uz vienu iedzоvotвju.[99] Starp dzimumiem vislielākā atšķirība ir alus un vīna lietošanā. Kā norāda respondenti, alu pēdējās nedēļas laikā ir dzēruši 54,9% vīriešu un 19% sieviešu, savukārt vīnu – 35,3% sieviešu un 14,7% vīriešu. Stipros alkoholiskos dzērienus pēdējās nedēļas laikā lietojuši 41,7% vīriešu un 20,4% sieviešu.[100]
Viens no svarīgākajiem alkohola lietošanas situācijas un to radīto seku indikatoriem ir saslimstība ar alkohola psihozēm. Saslimstība ar alkohola psihozēm atspoguļo alkohola patēriņa tendences valstī, jo pastāv likumsakarības starp alkohola patēriņu un to cilvēku daudzumu, kuriem alkohola lietošana radījusi smagus veselības sarežģījumus, to vidū alkohola atkarību un alkohola psihozes. Saslimstība ar alkohola psihozēm no 35,4 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem 2004.gadā pakāpeniski pieaugusi līdz 41,7 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem 2007.gadā, tomēr 2008.gadā tā samazinājusies līdz 29,6 gadījumiem. Pirmreizēji reģistrēta saslimstība ar alkoholismu 2008.gadā, salīdzinot ar 2007.gadu, samazinājusies no 123,6 uz 113,8 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem[101]. 2009.gadā pirmreizēji reģistrētā saslimstība ar alkohola psihozēm ir 19,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, bet ar alkoholismu - 78,1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju.[102]
Latvijā līdz šim veiktas divas plaša mēroga reprezentatīvas aptaujas, kas ļauj apzināt narkotiku lietošanas izplatību iedzīvotāju vidū. Abu aptauju rezultāti norāda, ka 2007. gadā salīdzinājumā ar 2003. gadu ir būtiski pieauguši narkotiku pamēģināšanas un nesenas lietošanas (pēdējā gada laikā) rādītāji iedzīvotāju vidū visās vecuma un dzimumu grupās. Atbilstoši 2008. gada pētījuma rezultātiem jebkuru no nelegālām vielām pamēģinājis katrs ceturtais (24,6%) aptaujātais 9.– 10. klašu skolēns Rīgā.[103]
Pēdējo gadu laikā pakāpeniski palielinājies pirmreizēji ārstēto narkotiku lietotāju skaits– 2006. gadā no narkotisko vai psihotropo vielu atkarības vai pārmērīgas lietošanas tika ārstēti 390 pirmreizējie pacienti, tad 2007. gadā šāda diagnoze noteikta jau 611 personām, savukārt 2008. gadā– 645 personām. 2009.gadā šīs rādītājs būtiski samazinājās līdz 435 pacientiem.[104]
Ar mērķi samazināt nelegālo narkotiku lietošanas akceptējamību sabiedrībā, to lietošanas nodarīto kaitējumu sabiedrībai un pieejamību Ministru kabinets ir apstiprinājis Narkotisko un psihotropo vielu un to atkarības izplatības ierobežošanas un kontroles pamatnostādnes 2011.-2017.gadam[105]. Pamatnostādnes paredz virkni pasākumu, kas vērsti uz narkomānijas un narkotiku lietošanas profilaksi, kā arī narkoloģisko pacientu un narkotiku lietotāju veselības aprūpes uzlabošanu.
Identificētās problēmas:
• Latvijā joprojām ir augsta smēķēšanas izplatība vīriešu vidū, kā arī augsts tabakas dūmiem pakļauto iedzīvotāju īpatsvars mājās;
• Pieaudzis smēķējošo jauniešu īpatsvars vecumā no 13-15 gadiem;
• Pieaug citu tabakas produktu lietošanas popularitāte;
• Būtiski pieaudzis narkotiku pamēģināšanas un nesenas lietošanas (pēdējā gada laikā) rādītājs iedzīvotāju vidū visās vecuma un dzimumu grupās.